(LKDAF)
Sadarbības partneri
2021. gada 24. novembrī, Eiropas Parlaments plenārsēdē ar lielu pārsvaru pieņēma lēmumu par Eiropas Komisijas direktīvas priekšlikuma par adekvātu minimālo algu ES virzīšanu uz starpinstitūciju sarunām. Tas nozīmē, ka likumdošanas process ieiet fināla fāzē.
Arī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība ( LBAS) nosūtīja Eiropas Parlamenta deputātiem no Latvijas vēstuli, aicinot balsot par direktīvas priekšlikuma par adekvātu minimālo algu ES virzīšanu uz starpinstitūciju sarunām un skaidrojot, kāpēc šī direktīva ir īpaši svarīga Latvijas darbiniekiem.
Direktīva par adekvātu minimālo algu ES cita starpā garantētu, ka:
- tiesību aktos noteiktās minimālās algas ir atbilstošas un godīgas pret darbiniekiem un vismaz garantē cienīgu dzīves līmeni, ņemot vērā preču un pakalpojumu grozu un reālistisku dzīves dārdzību;
- sociālie partneri ir pienācīgi iesaistīti likumā noteiktās minimālās algas noteikšanā un pārskatīšanā;
- dalībvalstis veic pasākumus, lai nodrošinātu tiesību uz koplīgumu pārrunām ievērošanu;
- dalībvalstīm, kas nesasniedz noteiktu darba koplīgumu tvērumu, jāizstrādā rīcības plāns, lai veicinātu koplīgumu pārrunas;
- tiek aizsargātas visas darba ņēmēju kategorijas;
- publiskā iepirkuma noteikumi vairs neļauj sacensties uz algām un nodarbinātības nosacījumiem, un nodrošina tiesību uz koplīgumu pārrunām ievērošanu.
Latvijas darbiniekiem šis priekšlikums ir īpaši svarīgs, ņemot vērā Latvijas situāciju:
a) Minimālā alga un dzīves dārdzība
LBAS uzsver, ka pašreizējais minimālās algas līmenis Latvijā neatbilst dzīves dārdzībai, lai segtu minimālās vajadzības, jo īpaši ņemot vērā to, ka izdevumi par veselības aprūpi gulstas uz iedzīvotāju pleciem.
Balstoties uz Eurostat datiem, 2020. gadā, Latvijā salīdzināmais patēriņa cenu līmenis sastādīja 76,5% no ES27 vidējā līmeņa, salīdzinājumam citās Baltijas valstīs attiecīgais salīdzināmo patēriņa cenu līmenis bija 69% Lietuvā un Igaunijā – 83,6% no ES27 vidējā. Šobrīd minimālā alga Latvijā jau nomināli ir zemākā starp Baltijas valstīm, un, lai arī 2021. gadā tā tika celta līdz 500 eiro mēnesī, tā tik un tā nesasniedz Lietuvas un Igaunijas līmeni. Savukārt, ja minimālā neto alga tiek izlīdzināta pēc patēriņa cenu līmeņa, tad redzams, ka atšķirība starp Baltijas valstīm ir ļoti izteikta, pie 500 eiro bruto algas Latvijas iedzīvotājs uz rokas saņem 416 eiro, tajā pašā laikā, izlīdzinot pēc Latvijas ekvivalenta patēriņa cenu līmeņa, Lietuvas darbinieks jau 2021. gadā uz rokas saņēma 507,8 eiro un Igaunijas – 504,6 eiro. Dati par minimālās algas līmeni un patēriņa cenu līmeņu atšķirībām Baltijas valstīs uzskatāmi parāda, ka minimālās algas un zemo algu saņēmējiem Latvijā ir izteikti zemākais dzīves līmenis, turklāt, kā liecina CSP dati, 2020. gadā minimālo algu vai zem tās saņēma 140 230 darbinieki jeb 16,3% no kopējā darbaspēka. Situācija, kurā katra sestā iedzīvotāja ienākumi ir atkarīgi no valstī noteiktā minimālā algas līmeņa, ir būtiski izstrādāt uzticamu, stabilu minimālās algas regulēšanas instrumentu, kas nodrošina pietiekamu ienākumu līmeni, lai jebkurš Latvijā pilnu slodzi strādājošs iedzīvotājs spētu parūpēties vismaz par minimālajām dzīves vajadzībām.
b) Zema atlīdzība kā darba spēka aizplūšanas iemesls
Vairākos Eiropas Komisijas ziņojumos ir minēts, ka viens no darba spēka aizplūšanas un pašreizējā trūkuma iemesliem Latvijā ir tieši nekonkurētspējīgais atalgojums, kas nav atbilstošs dzīves dārdzībai Latvijā. Kā norāda Eiropas Komisija, pastāvīga konverģence joprojām ir nozīmīgs izaicinājums Latvijai gan iedzīvotāju dzīves līmeņa uzlabošanas ziņā, gan emigrācijas apturēšanā, un ir viens no galvenajiem darba spēka trūkuma iemesliem.
c) Koplīgumu loma reālās atlīdzības pieaugumā
Direktīvas priekšlikuma mērķis ir uzlabot darba un dzīves apstākļus un nodrošināt cienīgu atalgojumu. Tieši tāpēc priekšlikums ietver ne tikai tiesisko regulējumu attiecībā uz valsts noteikto minimālo algu, bet arī koplīguma pārrunu veicināšanu. Ja valstī nav attīstītas koplīguma pārrunas, tad praksē tiek piemērots tikai viens zemākais atlīdzības standarts visiem, savukārt koplīgumi veicina reālās atlīdzības pieaugumu. Algas, kas tiek noteiktas koplīgumos, piemēram, nozaru koplīgumos, veicina atlīdzības pieaugumu un pielāgošanu nozares darbības specifikai, darbinieku kvalifikācijas līmenim, produktivitātei, tehnoloģiju attīstībai un citiem aspektiem.
d) Nepieciešamība atbalstīt koplīgumu pārrunas
Jāatzīmē, ka Latvijai ir bijis samērā īss laiks moderna sociālā dialoga veidošanai kapitālisma apstākļos salīdzinājumā ar Skandināvijas valstīm, kur šobrīd ir labi attīstīta koplīgumu pārrunu sistēma un kur koplīgumu pārrunu prakse ir attīstījusies 100 gadu garumā citos vēsturiskos apstākļos. Latvija, kura patreiz ir vienā “ģimenes saimē” ar citam daudz attīstītākām ES valstīm, ir nepieciešams ātri sasniegt šo valstu līmeni. Latvija ir apņēmusies virzīties uz Skandināvijas valstu modeli, taču algu noteikšanā un koplīgumu pārklājuma ziņā ir tālu no tām, tāpēc ir nepieciešams mērķtiecīgs un regulārs darbs. Tas nav iespējams bez publiskā atbalsta un speciālajiem pasākumiem. Līdz ar to rīcības plānu izstrāde kopīgi ar sociālajiem partneriem, kuru paredz direktīvas priekšlikums, tieši sniegtu strukturētu un reālu atbalstu un palīdzētu veidot efektīvu darbojošos koplīgumu pārrunu sistēmu ātrāk nekā 100 gadu laikā.
Ņemot vērā Starptautiskās darba organizācijas konvencijas Nr.98 “Par tiesībām uz apvienošanos organizācijās un kolektīvo līgumu slēgšanu,” kura ir saistoša Latvijai, 4.pantā paredzēto valsts pienākumu veikt valsts apstākļiem atbilstošus pasākumus, lai veicinātu koplīgumu pārrunas, Latvijai jau pašlaik ir pienākums veicināt koplīgumu pārrunas, savukārt šis priekšlikums piedāvā praktisku instrumentu šo saistību izpildei. Latvijas valdība un Saeima vairākos pasākumos jau apliecināja savu gatavību veicināt un atbalstīt koplīgumu pārrunas. Stratēģisks plāns, kuru paredz direktīvas priekšlikums, tieši palīdzētu veidot diskusiju un strukturēt kopīgas darbības koplīguma pārrunu un koplīgumu pārklājuma veicināšanai.
Informāciju apkopoja
Aldis Misēvičs LKDAF priekšsēdētājs, sadarbībā ar LBAS