(LKDAF)
Sadarbības partneri
2015.gada 11.februāra laikrakstā „Diena” varējām lasīt žurnālista Māra Zandera interviju ar Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētāju Aināru Dimantu par NEPLP darbības aktualitātēm un jautājumiem, kas skar plānoto „Latvijas Radio” (LR) un „Latvijas Televīzijas” (LTV) apvienošanu.
Sarunas laikā Ainārs Dimants pastāsta par NEPLP sagatavotajiem priekšlikumiem sabiedriskā medija tālākai attīstībai, ar kuriem padome dosies uz parlamentu jau aprīlī.
Kad Māris Zanders uzdod jautājumu: „Kāda tam visam saistība ar LR kolektīva skepsi pret radio jauno valdi?”, Aināra Dimanta atbilde ir sekojoša:” Neslēpšu, ka jaunās valdes izvēle ir saistīta ar nepieciešamību virzīties uz priekšu. Mums nav vajadzīga valde, kas iet arodbiedrības pavadā, un ka gluži kā boļševiku laikos arodbiedrība būs tā, kas vadīs radio! Mums ir vajadzīga valde, kas spēj uzņemties atbildību par uzņēmuma stratēģisko attīstību, kas saskanētu ar padomes definētām vadlīnijām. ..” (izcēlums mans – A.M.)
Izlasot šo atbildi, rodas pamatotas aizdomas, ka „Latvijas Radio” kolektīvam būs bijusi taisnība, apšaubot NEPLP organizētā konkursa uz valsts SIA „Latvijas Radio” valdes locekļa amatiem rezultātus un norises gaitu. NEPLP ir vajadzīga LR valde, kas ies viņu pavadā – tas nu ir fakts.
Mani pārsteidz A.Dimanta sacītais, ka, citēju:”… gluži kā boļševiku laikos arodbiedrība būs tā, kas vadīs radio!”
Vai tiešām Jūs kā mediju jomas speciālists neko neesat dzirdējis par sociālo dialogu, par Darba koplīguma nozīmi, darba devējam sadarbojoties ar arodbiedrību?
Vēlos atgādināt, ka 2013.gada 6.janvārī Jūs, Ainār Dimant, piedalījāties Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) ikgadējā pasākumā „Sadarbības partneris – 2012”, kurā nozaru arodbiedrības godina labākos darba devējus, kuri veiksmīgi vada uzņēmumu, lietišķi sadarbojoties ar arodbiedrībām. Un šo svinību laikā Jūs sveicāt bijušo LR valdes locekli Jāni Siksni ar labajiem panākumiem, dāvinot lietussargu, lai viņš zem tā var pulcēt savu kolektīvu un tikpat veiksmīgi vadīt to arī turpmāk.
Tas, ka Jūs sakāt, ka arodbiedrība vadījusi radio, ir kompliments LR darbinieku arodbiedrībai, tomēr atbildību par uzņēmuma stratēģisko attīstību vienmēr uzņēmās LR vadītājs, precīzāk, valdes loceklis.
Apgalvojot, ka arodbiedrība, gluži kā boļševiku laikos, vadīs radio, Jūs savos uzskatos, šķiet, paliekat mazākumā – kļūstat „meņševiks’, turklāt vēl kārtējo reizi būsiet aizvainojis LR kolektīvu.
Un tas nebūt nav tālredzīgs solis…
„Latvijas Radio” vadība vienmēr ir uzticēta nozares profesionāļiem ar vērā ņemamu pieredzi radio darbības jomā, un tas ir nodrošinājis tā stabilitāti, attīstību un neatkarību. Joprojām uzskatu, ka līdzšinējais „Latvijas Radio” valdes loceklis Jānis Siksnis ir veiksmīgi vadījis sabiedrisko mediju cauri visiem krīzes gadiem, loģiski izvērtējot un risinot ikvienu situāciju, kādā viņa vadītais uzņēmums nonācis.
Lai arī NEPLP publiski ir izteikusi cerību, ka Jānim Siksnim tiks izteikts darba piedāvājums, tas tomēr nav noticis. Uzskatu, ka tāda līmeņa radio speciālista ar 20 gadu pieredzi izslēgšana no aprites ir kārtējā NEPLP taktiskā kļūda.
Vai tas viena „meņševika” vadītai institūcijai jau nav par daudz?
Aldis Misēvičs
Latvijas Kultūras darbinieku arodbiedrību federācijas priekšsēdētājs
P.S. Skaidrojums vārdiem „boļševiki” un „meņševiki”:
Boļševiki – lielinieki, sākotnēji KSDSP radikālais spārns, kas 1917 X V.I.Ļeņina vadībā nāca pie varas Krievijā („Enciklopēdiskā vārdnīca” (Rīga, 1991, 1.sējums, 95.lpp.)
Meņševiki – opoz. strāvas pārstāvji KSDSP. Radās KSDSP 2.kongresā (1903), apvienojoties mazākumā palikušajiem ļeņiniskā part. Izveides plāna pretiniekiem. („Enciklopēdiskā vārdnīca” (Rīga, 1991, 1.sējums, 431.lpp.)
vai
Krievijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (KSDSP) (Российская социал-демократическая рабочая партия) – demokrātiska kreisa politiska partija Krievijas impērijā. 1903. gada jūlijā-augustā Londonā sanāca KSDSP II kongress, kurā partija sadalījās sašķeļoties mērenās Martova un radikālās Ļeņina koncepcijas piekritējos, t.i. mazinieku (меньшевики, no меньше – “mazāk”) un lielinieku (большевики – no больше – “vairāk”) frakcijās.